Bebrs Eiropā ir aizsargājamais dzīvnieks. Eiropas Savienība atļāvusi bebrus medīt trijās Baltijas valstīs un Polijā.   Bebrs ir lielākais grauzēju kārtas pārstāvis, īsts ūdens dzīvnieks, kas teicami peld un nirst.  Latvijā agrākos laikos bebri ir bijuši lielā skaitā, ko liecina apdzīvoto vietu nosaukumi: „Bebri”, „Bebrīši”, „Vecbebri”, „Bebroņi”, „Bebrinka”, „Bebruleja”, Bebrupe, Bebrukalns, Bebrenes pagasts. Bebri medīti galvenokārt vērtīgās ādas un bebru dziedzeru izdalītā sekrēta dēļ, ko izmantoja tautas dziedniecībā. Bebru gaļu izmanto kulinārijā un Vācijas viesmednieki stāsta, ka  viņu zemē kilograms bebru desu maksā piecdesmit eiro. Kā delikatese ir kūpināta bebru aste, līdzīga kūpinātai ātei ar savdabīgu garšu.

         To, ka bebru dziedzeri lietoti ārstniecībā, pieminējis ne vien Hipokrāts apmēram 400 gadus pirms mūsu ēras, bet par to ziņas atrastas arī papiruros. 1679. gadā izdotā Lonicerusa „Zāļu grāmata” iesaka lietot bebra dziedzerus gandrīz pret visām slimībām. Cara laikos grams kaltētu bebra dziedzeru pulverīša maksāja piecus zelta rubļus. Tā kā bebru ēdienkartē ir daudz vērtīgu zālīšu, senāk bebru dziedzerus uzskatīja gluži vai par panaceju pret visām kaitēm. Mednieki to slavē kā īstu brīnumlīdzekli un vietējo viagru. Bebru dziedzeru preparāti izceļas ar ātru iedarbību un tiek piedāvāti un lietoti arī šobrīd. Mūsdienās tos izmantoja smaržu „Romeo”, „Opera”, „Dēmons” un daudzu citu aromātu fiksācijai. No bebru dziedzeriem iegūtās izejvielas tika pievienotas arī alkoholiskam dzērienam „Papardes zieds”. Preiļu novada Aizkalnes pagasta mednieks Juris Želvis izgatavo bebru dziedzeru uzlējumu. Tas ir vienīgais produkts, kas licencēts Latvijā. Produkta nosaukums „Fonto de forto” jeb „Dabas spēks”. Bebru dziedzeru preparāti izceļas ar ātru iedarbību.

        Bebrus mēdz dēvēt par „dzīvnieku valsts inženieriem”. Tie būvē sarežģītus dambjus, kanālus, mājiņas.  Dambju pamatā var būt dūņas, akmeņi. Dambim bebrs pievieno krūmus, baļķus, un uz baļķiem kā cementviela tiek klāti dubļi, akmeņi, slapji augi. Šādu dambi turpmāk uztur un pastāvīgi pielabo daudzas bebru paaudzes. Dambji var būt līdz 600 metri gari.  Bebru kolonijās ietilpst visbiežāk 4-5 dzīvnieki – galvenokārt pieaugušais pāris kopā ar divu pēdējo gadu mazuļiem.    Bebri ir monogāmi – pāris dzīvo kopā līdz pat brīdim, kad kāds no abiem aiziet bojā. Ja arī bebru apmetnē ir vairākas pieaugušas mātītes, mazuļi piedzimst tikai vienai no tām. Stāsta, ka bebrs ģimenes pieaugumu īpaši atzīmē ar mītnes kosmētisko remontu, izmantojot svaigu dubļu pikas vai apgrauztus zariņus.

        Bebri izveido kupolveidīgu no zariem un dubļiem būvētu mājiņu, tā var slieties 1-3 m virs ūdens, pamatnes diametrs var sasniegt 3-12 metri. Mājiņai ir viena iekšējā midzeņa kamera ap 1-2 metri plata un 0,6-0,7 metri augsta. Kameras grīda ir virs ūdens līmeņa, to ieklāj ar sausiem augiem. Apkārtējās sienas var būt gandrīz vienu metru biezas, bet virs kameras atrodas ventilācijas atvere. Zem ūdenskrātuves ziemas ledus līmeņa izveidota viena vai vairākas izejas. Ieejai vienmēr jābūt zem ūdens, lai miga ir sauszemes plēsoņām nepieejama. Tuneļi var būt sarežģīti un stiepties vairāk nekā desmit metri no ieejas. Tuneļa platums 0.3-0.4 metri. Resnākais konstatētais bebru nograuztais koks grauzuma vietā pārsniedz vienu metru. Kārklu, kura diametrs 13 cm, bebrs nograuž 13 minūtēs.

        Bebri ir aktīvi galvenokārt naktīs, bet dažreiz var sākt strādāt arī pēcpusdienā. Bebri ir aktīvi visa gada garumā,  ziemā tie atstāj mājiņu tikai lai dotos uz tuvējo barības glabātavu. Pa ziemu kādu laiku bebri var kļūt letarģiski un pārtikt no ķermeņa tauku rezervēm, bet īstā ziemas miegā nedodas. Ļoti savdabīgi veidota bebra aste – vienīgi šai dzimtai raksturīga, saplacināta, airveidīga vai lāpstveidīga, klāta ar ragviela plāksnītēm. Peldot aste noder gan par airi, gan par stūri, bet, sēžot un „sukājoties”, bebrs asti iespiež starp pakaļkājām un izvirza uz priekšu. Bebram sēžot sniegā, aste sargā vēdera dobuma orgānus un vārīgās pakaļpleznas no apsaldēšanās. Ejot nedaudz paceltā aste, kas zvalstās no vienas puses uz otru pāri pēdām,  atstāj raksturīgu līkumainu sliedi. Ar spēcīgu astes  uzsitienu pa ūdeni, kas nakts klusumā atskan kā šāviens, bebrs pārējos „ģimenes locekļus” brīdina no varbūtējām briesmām. Pieauguša bebra zobu platums 7-9 mm, krāsa priekšpusē oranžsarkana. Bebra priekšzobi ir spēcīgi, kaltveidīgi un aug visu mūžu, bet graužot kokus tie dilst, turklāt iekšpusē straujāk nekā ārpusē. Tādā kārtā zobiem visu laiku saglabājas asums. Bebrs izskatās neveikls, turpretim nobiedēts vai uzbrūkot tas kustas ļoti strauji. Ausis bebrim ir īsas, kad bebrs ienirst, īpaši muskuļi  ausis sakļauj garenvirzienā, neļaujot tajās iekļūt ūdenim. Lūpas šķeltas. Ja bebrs zem ūdens grib ko grauzt, tas sakļauj augšlūpu priekšzobu iekšpusē un cieši piespiež apakšlūpai, tad ūdens neiekļūst mutē. Acis mazas, nāsis ar biezām gaļīgām malām, aizveramas. Bebru dzīves ilgums 25-50 gadi.

        Bebru ģimene ziemas barībai var uzkrāt pat līdz 20 kubikmetru zaru. Sīkos zarus bebri apēd pilnīgi, bet resnajiem apgrauž mizu. Ziemā galvenokārt pārtiek no koku mizas, zariem un jaunajiem dzinumiem. Viens pieaudzis bebrs gadā apēd 7-8 kraujmetrus koku sīko zaru un koku mizas. Sākot ar martu un aprīli, bebrs pakāpeniski pāriet uz zālaugu barību.Sākumā ēd vilkvālīšu, niedru un ūdensrožu saknes,vēlāk to stublājus un lapas. Pieaudzis bebrs ēd visādus zālaugus, lapu koku mizas un zariņus, ūdensaugu saknes un lapas. Vasarā labprāt ēd zirgskābenes, pienenes, niedres un citus augus.

        Agrāk Latvijā Daugavā pie Jēkabmiesta 1855. gadā nobeigtie divi bebri, laikam bija pēdējie šajā pusē. Pēdējais Vidzemes bebrs nogalināts aizpagājušā gadsimta septiņdesmito gadu sākumā (1871. vai 1873. gadā) Rauzas upītē pie Smiltenes.  1927. gadā Norvēģijas valdība dāvināja Latvijai divus pārus bebru, kas palaisti brīvībā Stendes upē Ugāles virsmežniecības rajonā. Pēc bebru ielaišanas šajā vietā bija noliegts zvejot un pat staigāt gar krastu. Ar īpašu likumu bebri tika izsludināti par valsts īpašumu: viņu noķeršana vai nošaušana sodāma ar 1-6 mēneši cietuma un Ls 500-1000 soda naudas.

        1935. gadā vienu pāri Norvēģijas bebru ielaida Rauzas pietekā Lipsā. Bebriem uzcēla dambi, taču dzīvnieki to neatzina un paši uzbūvēja divus dambjus: vienu - mazāku, otru, kura garums 64 m, būvēja vairākus gadus.

        1952.gada jūlijā no Voroņežas rezervāta uz Latviju atveda piecus pārus melno Austrumeiropas bebru. To vietā Voroņežas rezervāts saņēma Norvēģijas bebrus, kādu tur līdz šim nebija. Vienu pāri bebru ielaida Abavas pietekā Krojē, vienu pāri Baņgavas upītē, kas caur Usmas ezeru savienojas ar Irbes pietekām Enguri un Stendi, divus pārus ielaida Slocenes upē netālu no Kaņiera ezera. 1975. gadā tika uzsākta vietējo bebru atķeršana no Abavas, Ventas un Slocenes upju baseiniem, lai pārvietotu tos uz Gaujas, Aiviekstes, Pērses baseiniem, Krievupi un citur. Par medījamo sugu bebri Latvijā kļūst 1980. gadā un tika nomedīti 111 bebri.  Par labas kvalitātes bebrādu maksāja 100-120 rubļu, kas tolaik līdzinājās kantora darbinieka mēnešalgai. 1980. gadā   kopējo bebru skaitu republikā aptuveni vērtēja uz desmit tūkstošiem. Tagad to skaits varētu būt pāri deviņdesmit tūkstošiem.

        Rietumsibīrijas līdzenuma ziemeļrietumos pie Kondas upes ir šāda teika par bebru izcelšanos. „Bebru ciltsmāte bijusi sieviete – audēja. Viņas daudzie bērni pret viņu slikti izturējušies un nonākuši pat tiktāl, ka nav devuši mātei dzert. Reiz viņa tā sadusmojusies uz bērniem, ka aizgājusi no viņiem, apmetusies uz dzīvi ūdenī un pārvērtusies par bebru. Viņas drēbes pārvērtušās par kažokādu, bet aste izveidojusies no celu galdiņiem”. Pie mazās Sosvas upes dzīvojošie hanti savukārt ticējuši, ka bebri – tie ir cilvēki, kas pārvērtušies par bebriem, lai glābtos no vajātājiem. (Citā variantā – cilvēki pārvērsti bebros par sodu). Oņegas ezera salas kapenēs, blakus vertikāli novietotiem mirušajiem, atrasts liels daudzums bebru priekšzobu. Domājams, ka te apglabāti šamaņi, kuru apģērbi bijuši nošūti ar bebru zobiem. Acīmredzot ar to arī izskaidrojams fakts, ka tā laika „virtuves” atliekās bebru kaulu gandrīz nav, jo tie netika vienkārši aizsviesti, bet aiz cieņas pret šo dzīvnieku rūpīgi saglabāti. No kauliem darināti dažādi rīki, bet apstrādāti kaltveidīgie priekšzobi bijuši labākais griezējinstruments.

        Zviedru biologs, bebru uzvedības pētnieks, Larss Vilsons raksta, ka Ziemeļamerikas indiāņi bebru uzskatījuši gan par pārdabisku būtni, gan piedēvējuši tam gluži cilvēciskas īpašības. Bebru gaļa indiāņiem ir bijusi sevišķs gardums, tauki lietoti kā aizsarglīdzeklis pret apsaldējumiem, bet īpatnējie, tikai bebriem raksturīgie dziedzeri, kopā ar sekrētu izmantoti tautas medicīnā. Mirušos ietinuši bebrādās, bebra dāvināšana bijusi sevišķas draudzības zīme.

        Indiāņu leģenda par pasaules radīšanu stāsta, ka Zeme sākumā bijusi klāta ar ūdeņiem. Tur dzīvojuši indiāņiem uzticīgie dzīvnieki, pār tiem valdījuši bebri, kas tolaik bijuši ļoti lieli. Kad gars Haijavata nolēmis radīt sauszemi, viņš ņēmis bebrus palīgā. Tie niruši ūdenī un nesuši augšā dūņas, no kurām veidotas visas topogrāfiskās vienības. Milzu bebri pratuši arī runāt. Dažkārt kāds no viņiem šo prasmi izmantojis ļaunprātīgi un tāpēc ticis sodīts ar nāvi. No nonāvēto bebru dvēselēm cēlies cilvēks, kas rakstura ziņā lielā mērā līdzinājies savam priekštecim. Dažas indiāņu ciltis teiksmaino milzu bebru uzskatījušas par savu sentēvu un lepojušās ar to.

        Latvju dainu sējumos ir ap četrdesmit dainu, kas liecina par bebru tiešo nozīmi latvju tautas saimniecībā un sadzīvē. Dainu skaits, kurās pieminēti meža dzīvnieki, pārsniedz divus tūkstošus. Lielākais īpatsvars tajās ir vilkam, droši vien negatīvās saimnieciskās nozīmes jeb „ļauno darbu” dēļ. Tautasdziesmās bebram piedēvētas daudzas izcilas īpašības: gudrība, prasme būvēt, arī vērtīgā kažokāda.